Kazimirs Maļēvičs šo virzienu manifestēja 1915.gadā. Tas ir laiks, kad ar manifestiem nācās pamatot jebkuru novitāti mākslā, jo cilvēks vēl nebija pie kaut kā tāda pieradis. Manifesti ir interesants mākslas žanrs, kurš no vienas puses izskaidro paša mākslinieka vai virziena pozīciju, bet no otras- pašiem māksliniekiem liek skaidrāk izkristalizēt savu domu. Tādējādi,- manifestiem ir sava pozitīva nozīme, ja mums liekas, ka māksliniekam ir jāstrādā metodiski un liek skaidri apzināt, ko dara. Tas neattiektos uz tiem, kuri uzskata, ka jāstrādā intuitīvi.
Bet šoreiz tas nav intuitīvais virziens.
Visam esence acīmredzot ir K.Maļēviča darbs „Melnais kvadrāts”. Klasika. Modernās mākslas ikona. Galēja provokācija.
Jēdziens „suprematisms”- apzīmē ko augstāko. Manifests norāda, ka Maļēvičs meklēja maksimāli godīgu attieksmi pret īstenību, bet vienlaikus- noliedzot visu līdzšinējo mākslas tradīciju. Dumpis. Revolūcija. Tā pati, kas visu šo laiku virmoja gaisā, gatavojot lielos revolucionāros procesus Krievijas politikā.
Ko tad īsti Maļēvičs gribēja pasacīt?- tikai to, ka visa līdzšinējā glezniecība balstijās uz meliem. Meliem, jo daba ir trīs dimensijās, bet glezna- divās. Tādējādi, jebkurā gadījumā- ja glezna parakstīta ar nosaukumiem- „Ziedi vāzē” vai „Saulriets jūrmalā” vai kā tml.- tie ir meli! Gleznā nevar būt ne ziedi ne saulriets! Jo tur nav ne smaržas, ne gaiss, ne trešās dimensijas, ne visa pārējā, kas ir dabā. Bet ko tad var attēlot gleznā, kas ir plakne?- Tikai krāsu un tikai ģeometrisku pamatformu. Un Maļēvičs attēloja kvadrātu un attēloja krāsu- melnu krāsu, lai nerastos nekādi pārpratumi. Un..- bija pilnīgi godīgs! Tur vairs nebija ne kripatiņas melu.
Te mēs beidzot varam redzēt cik labi vai slikti izskatās godīgums. Kā izskatās pilnīgi godīgs cilvēks. Interesanti? Jā, kādu brīdi un vienīgi uz meliem pilnu sabiedrības procesu fona. Kādu brīdi. Un tad izrādās, ka lai arī kā, bet tie meli varbūt ir pat saistošāki? Bagātāki? Nu kaut kā efektīvāki? Varbūt cilvēkam patiesība vajadzīga tikai kā ideja uz ko tiekties, bet sasniegt to nav nekādas vajadzības, jo galarezultāts būs tik pat garlaicīgs, kā šis „melnais kvadrāts”? Patiesība ir pats garlaicīgakais rezultāts procesam. Tās vienkārši ir beigas aiz kurām nekas vairs nav, atšķirībā no meliem, aiz kuriem vēl ir telpa līdz patiesībai.
Filozofija. Vārdi. Spēle. Varbūt pat ne spēle. Spēles vairāk atbilst mūsdienām. Toreiz tomēr vairāk tas bija dumpis ar lielām, gandrīz politiskām ambīcijām.
Radikāla galējība aiz kuras vairs tiesām nebija kurp doties. Tāds sava veida 20.gadsimta Leonardo, aiz kura arī ilgstoši neviens vairs nesaprata- kurp talāk? Viss sasniegts!
Dažus gadus vēlāk Maļēviča supremātismu mīkstināja P.Mondrians. Viņš pamanīja no attēlošanas pilnīgi atbrīvotās glezniecības jēgu.- Tā ir dekorācija. Mondriāns saglabāja ģeometriskās formas, bet bagātināja ar citu krāsu laukumiem. Tā vairs nebija filozofija. Tikai šīs filozofijas forma, kur vienīgais tās saturs- „forši izskatās!”
